Vakar Natālijai piedzima divas meitiņas. Viņas bija kā ūdens piles – pilnīgi vienādas. Tumši matu cirtas krita uz pierītes, bet uz pasauli skatījās divas pāri debesu zilām acīm. Meitenītes gulēja gultiņās, viegli šņāca ar saviem mazajiem deguntiņiem un sapņos smaidīja, saraucot pieri.
Drīz Natāliju izrakstīs mājās. Bērnu speciāliste Olga apskatīja meitenītes:
— Veselas! Var izrakstīt.
Taču māsiņa viņai pasniedza papīra lapu. Meiteņu māte vēlas paņemt mājās tikai vienu no meitām, bet par otru ir uzrakstījusi atteikumu. Neviens pārliecināšanas mēģinājums, ka dvīnes nedrīkst šķirt, nelīdzēja — viņa pat negribēja klausīties.
— Kam man divas? Es taču tikai vienu gultiņu nopirku, un ratiņi man arī ir tikai vieni. Kur es dabūšu tik daudz drēbju? Nē, vienu atstāšu.
Visa klīnika bija neizpratnē — kā var šķirt meitenītes? Abas taču bija pilnīgi veselas. No rīta Natālija paņēma meitas un devās tās nosvērt. Kāpēc? Izrādījās, ka tādā veidā māte nolēma, kuru no meitām paturēt un kuru atstāt.
Nākamajā dienā Natālija no nama devās prom tikai ar vienu bērnu. Meitenīti nosauca par Paulu. Otru pārvietoja uz istabiņu, kur gulēja citi atstātie mazuļi… Tā bija viņas daļa.
Pagāja apmēram seši vai septiņi gadi. Paula saslima un nonāca klīnikā. Tā bija sagadīšanās, bet tajā pašā laikā tur veseļojās arī meitene, kuru reiz bija atstājuši jaundzimušo nodaļā. Viņu adoptēja un arī nosauca par Paulu.
Kādu dienu Paula bija aizmirsusi gaitenī savu mīļāko rotaļlietu — lācīti. Kad viņa atgriezās, to rokās turēja cita meitene. Paula gribēja lācīti paņemt, taču, pacēlusi skatienu, apstulba — viņas priekšā stāvēja meitene ar tādu pašu seju kā viņai.
— Paula?
Meitene pamāja un pasmaidīja.
— Paulīte. Tā ir tava mantiņa?
Meitenes visu dienu bija kopā — nešķīrās ne uz brīdi. Klīnikas darbiniekiem bija grūti palikt vienaldzīgiem, redzot viņu satikšanos. Māsas bija atradušas viena otru.
Audžumāte mēģināja aizvest Paulu, taču meitene ļoti satraucās un atteicās doties prom, tāpēc sievietei nācās piekāpties. Īstā māte tajā brīdī bija mierīga — sēdēja un šķirstīja žurnālu. Ieraudzījusi meitu, viņa tikai sacīja:
— Viss labi, viņu mīl.
Drīz meiteni, no kuras māte bija atteikusies, izrakstīja no klīnikas — audžumamma steidzās viņu vest mājās. Taču Paula sāka justies sliktāk. Viņa atteicās no ēdiena, gulēja un klusējot skatījās sienā. Temperatūra turējās augsta, un stāvoklis neuzlabojās. Māte bija norūpējusies, jo meitai kļuva arvien grūtāk. Paula dienām ilgi skatījās uz durvīm, it kā gaidītu savu māsu.
Ar laiku Paula atveseļojās, taču smaidīt vairs nesāka. Izrakstīšanās dienā, cieši turot lācīti rokās, viņa klusi teica:
— Es noteikti atradīšu savu Paulu. Izešu pastaigā un atradīšu.
Kad pirmo reizi dzirdēju šo stāstu, man bija grūti tam noticēt. Kā var pamest savu bērnu? Es to nespēju saprast.
Šis stāsts atgādina, ka dzīvē gadās situācijas, kuras nav viegli saprast no malas. Katrs cilvēks izdara savas izvēles, un reizēm tikai laiks parāda, kāpēc tās bijušas tieši tādas. Tomēr liktenis mēdz savest cilvēkus kopā vēlreiz — it kā, lai pabeigtu to, kas reiz palicis nepateikts.
Varbūt tā ir sakritība, varbūt kaut kas vairāk.
Kā tu domā — vai dzīve patiešām mēdz dot otro iespēju tiem, kam tā visvairāk nepieciešama?
